Ekonomikas vēsture ir diezgan gara un bagāta. Cilvēki vienmēr ir ieinteresēti procesos, kas tieši vai netieši ietekmēja viņu bagātību.
Ekonomikas doktrīnu vēsture irekonomikas veidošanās posmi, tā attīstība un transformācija lielā laika periodā. Viņa arī sīki izskata galvenos ekonomiskās domāšanas virzienus, kas dominēja vienā vai otrajā periodā.
Diemžēl saskaņā ar šo rakstu nevarpiemērotu visu ekonomisko mācību vēsturi. Ir iespējams tikai norādīt galvenos posmus skolu attīstībā un virzienos no seniem laikiem līdz 19. gadsimta beigām.
Ekonomikas studiju vēsture sākas ar mēģinājumiemAristotelis un Plato kaut kādā veidā sistemātiski informē viņus šajā jomā. Aristotelis ieguva īpaši vērtīgu ieguldījumu. Viņš pirmo reizi sauca ekonomiku par zinātni, studēja ekonomisko aktivitāti un izstrādāja teoriju par cenu, naudu un vērtību.
Jēdziena "ekonomika" izcelsme mums ir pienākums Ksenofons, vēsturnieks un rakstnieks no senās Grieķijas. Vārds sastāv no diviem vārdiem, kuriem kopā ir nozīme "likumā par vadību".
История экономических учений связывает с apmaiņas un darba sadalījums sabiedrībā, visas valsts ekonomikas veidošanos kopumā. Tas liecina par vajadzību pēc zināšanām par visas valsts ekonomiku kopumā. 17. gadsimta sākumā A. Montčretens, publicējot traktātu par politisko ekonomiku, pierādīja, ka tirdzniecība ir galvenais ražošanas mērķis, un jaunajam zinātnei tika piešķirts galīgais vārds. Šis ekonomists, kā arī Jean Baptiste Colbert, Thomas Man, I. T. Pososhkov ir pārstāvji no merkantilisma, kas ir galvenais tautas ekonomiskās domas par šo laiku. Cilvēka labklājības centrā viņi redzēja dārgmetālu uzkrāšanos.
Tajos pašos gados bija pretējs punkts.viedokli, ko izteikuši fizioterapeitu skolotāji. Viņi uzskatīja, ka tikai ciemata strādnieku darbs uz zemes varētu radīt ienākumus, kas ievērojami pārsniedz izmaksas. Visas citas aktivitātes nodarbojas tikai ar produktu pārstrādi, neradot neko jaunu.
Un, protams, ekonomikas doktrīnu vēstures naviecerēts bez tādām zinātnes klasikām kā Adam Smith, Jean-Baptiste Say, David Ricardo. Daudzos jautājumos viņiem bija neatbilstības, taču bija vairākas telpas, kas viņus vienoja. Tātad visi viņi iestājās par to, lai valstij nevajadzētu iejaukties ekonomiskajos procesos un nodrošināt indivīdam ekonomisko brīvību un ļaut viņiem brīvi konkurēt. Cilvēka (kā ekonomiskas vienības) vēlme palielināt savu bagātību noteikti nozīmē visas sabiedrības bagātības palielināšanos. Ādams Smits ekonomikas pašregulējošo mehānismu sauca par “neredzamu roku”. Tāpēc tas virza produktu ražotāju un tā patērētāju darbības, lai saglabātu ekonomisko līdzsvaru. Šādā sistēmā bezdarbs ilgstoši nevar pastāvēt, ir jūtams preču pārpalikums vai iztrūkums. Ādama Smita sekotāji un viņš pats uzskatīja, ka ne tikai lauksaimniecība rada nācijas bagātības, bet arī citu klašu darbs.
Fakts, ka tirgus ekonomika irekspluatējošs raksturs, izveidoja Kārļa Marksa mācības. Viņš balstījās uz darbaspēka izmaksām un uzskatīja, ka cilvēku bagātība ir algotņu darbs. Nemaksājot parasto strādnieku darbu, kapitālisti gūst milzīgu peļņu, tādējādi sabiedrība tiek sadalīta divās kategorijās: bagātie un nabadzīgie. Un šādā kapitālisma sistēmā proletariāta revolūcija noteikti notiek. Praksē vācu ekonomista teorija nav apstiprināta.
19. gadsimta beigās par Alfrēdu Maršalu kļuvaneoklasiskās tendences pamatlicējs. Viņš pierādīja, ka ražotāju un patērētāju labklājība sasniegs maksimumu tikai tad, kad ekonomiskās vienības varēs brīvi konkurēt.
