Pedagoģiskās komunikācijas jautājumi apstākļosmūsdienu izglītības procesa modeļi sāk spēlēt arvien lielāku vērtību. Protams, šī problēma vienmēr ir bijusi nozīmīga apmācības un izglītības efektivitātē, bet šodien pasaule, ieskaitot mūsu valsti, aiziet no centralizētas apmācības sistēmas grupās, koncentrējoties uz individuālo apmācību. Tieši šādā situācijā pedagoģiskās komunikācijas stils nonāk fundamentālajās pozīcijās. Jāatzīmē, ka metodiskajā literatūrā ir četri galvenie komunikācijas stili - divi no tiem ir ārkārtīgi, pretēji, un divi ir vidēji. Jāatzīmē, ka, veicot pedagoga pedagoģiskās darbības pašanalīzi, šis jautājums reti tiek izskatīts, kas nav pieņemams augstākās klases pedagoģiskā darbinieka darbā. Kāpēc tieši pedagogs? Ne tikai sākumskolas skolotāji. Tieši šajā vecumā tiek likti nākotnes personības pamati, bērna vēlme apmeklēt skolu. Šādā situācijā regulāri jāveic pamatskolas skolotāja darbības analīze, lai novērstu iespējamās kļūdas un trūkumus darbā.
Autoritārā komunikācijas veids
Jāatzīmē, ka līdzīga iespēja attiecas uzpirmajā stilā, diemžēl, joprojām ir visizplatītākais. Tajā pašā laikā skolotāja komunikācijas stilu ar studentiem, skolēniem vai studentiem raksturo ātra reakcija uz dažām bērnu darbībām vai bezdarbību, konkrētu komandu vai instrukciju veidošana, kas nepieļauj apelācijas, vai radošā potenciāla ierobežošana. Maz ticams, ka skolotāja darbības pašnovērtējums šajā situācijā parādīs šos faktus. Visbiežāk šī problēma ir saistīta ar nepietiekamu skolotāja profesionālo izglītību, bet ir situācijas, kad līdzīga veida nodarbības tiek veidotas no individuālā skolotāja personiskajām īpašībām. Runa ir par viņa nevēlēšanos pilnībā ieguldīt mācību procesā. Pēdējā iespēja ir visbīstamākā no pedagoģisko tradīciju attīstības viedokļa nākotnē, jo skolotāja pedagoģiskās darbības, ko veic šāds darbinieks, pašanalīze, piemēram, uz papīra vai mutiski, izskatīsies pilnīgi pārliecinoša un, pats galvenais, pamatota. Kā viņi saka cilvēkiem, jūs neapdraudēsit. No otras puses, daudzi labi zināmi skolotāji, pat ja tie nav skaidri, nav atklāti, bet piekrīt, ka šādas komunikācijas organizēšanas metodes var būt pieņemamas vismaz atsevišķā, īsā vispārējās izglītības vai izglītības procesa posmā, vismaz atbildīgas attieksmes veidošanai. bērniem, kas notiek.
Stimulējot komunikācijas stilu un skolotāja pedagoģiskās darbības pašvērtību, to apliecinot
Autoritārā komunikācijas stila pretstats gadāliteratūru sauc par tā saukto stimulējošo stilu. Šī opcija neapšaubāmi ir vismodernākā un progresīvākā. Tās būtība slēpjas nevis bērna patstāvīgo lēmumu apspiešanā vienā vai otrā pedagoģiskā procesa posmā, bet gan sadarbības stimulēšanā, kad skolotājs kontrolē skolēna vai skolēna darbību, izmantojot dažādas netiešas ietekmes metodes, piemēram, uzdodot jautājumus utt. Ir skaidrs, ka skolotāja pedagoģiskās darbības iekļaušanās šādā situācijā balstīsies nevis uz izvirzīto izglītības vai izglītības mērķu sasniegšanu, bet gan uz savstarpējas sapratnes un sadarbības sasniegšanas pakāpi gan ar individuālu skolēnu, gan ar kolektīvu kopumā. Tādējādi jebkuras skolotājas darbības, bet galvenokārt sākumskolas skolotāja darbības pašpārbaudei jābūt vērstai ne tikai un ne tik daudz uz veiktā darba novērtēšanu, bet, pirmkārt, uz turpmākās sadarbības perspektīvām ar viņu aizbildņiem.
