Šis princips, kuru bija diezgan grūti saprast, bijatiek formulēts, pirmkārt, kā arguments, lai izskaidrotu dažas sarežģītas attiecības starp parādībām, kas notiek pasaulē, tai skaitā, lai izskaidrotu tās rašanās un attīstības faktu. Sākotnējā hipotēze tās skaidrojumam ir apgalvojums, ka pasaule mums parādās tieši tā, kā mēs to redzam, jo tajā mēs esam radušies un esam kā novērotāji. No dabaszinātņu viedokļa antropiskais princips ir paredzēts, lai izskaidrotu, kādas attiecības ir jāattīsta starp fizikālajiem un ķīmiskajiem pamatparametriem, lai veicinātu saprātīgas dzīves rašanos.
Termins "antropiskais princips" bija pirmais1973. gadā izmantoja britu fiziķis B. Kārters. Tomēr pēc tās publicēšanas daudzi zinātnieki atzīmēja, ka līdzīga ideja, nedaudz citādā interpretācijā, tika formulēta jau iepriekš. Jo īpaši par kosmopoloģijas antropisko principu tas pirmo reizi tika paziņots 1955. gadā PSRS zinātniskajā konferencē par ekstragalaktisko astronomiju. Starp zinātniekiem, kuri ierosināja šo ideju, bija padomju zinātnieki G. M. Idlis, A. L. Zelmanovs, amerikānis R. Dicke.
Bet tieši Kārtera darbs kļuva par kopēja priekšmetuuzmanību un lika pamatu detalizētai zinātniskai izpratnei par šo principu un tā nozīmi izziņā. Tajā pašā laikā zinātnieku aprindas neatrada vienotu viedokli par iespēju ideju pielietot praktiskajā zinātnē. Tikai 1988. gadā Venēcijā notika konference, kurā pirmo reizi galvenā uzmanība tika pievērsta antropiskajam principam un kas piesaistīja ļoti plašu ieinteresēto personu loku - sākot ar fiziķiem un beidzot ar reliģijas filozofiem. Pēc tam šī tēma kļuva par diskusiju objektu daudzos zinātniskos forumos, un tādā vai citādā veidā pat konferencēs par šauriem zinātniskiem jautājumiem diskusija izvirzīja jautājumu par to, ko apgalvo antropiskais princips. Mūsdienās tā piemērošana tiek attiecināta uz ļoti plašu problēmu loku - no teoloģijas līdz ekstrapolārai kosmoloģijai.
B. Kārters savā slavenajā rakstā identificēja divus principa izpausmes variantus - spēcīgu un vāju. Vājajā versijā tiek pieņemts, ka Visumā pastāv dažas nemainīgas vērtības, kuras cilvēks var novērot tikai tāpēc, ka viņš tur atrodas. Un tieši pretēji: ir pasaules konstanšu vērtības, kas atšķiras no tām, pie kurām esam pieraduši, kur šobrīd nav novērotāja (cilvēka). Šī principa intuitīvo uztveri ikdienā nedaudz izsaka izplatītais teiciens: "tas ir labi tur, kur mēs neesam".
Pēc principa izpausmes spēcīgās versijas izpratnes bija jāsecina, ka Visumam potenciāli ir parametri, kas ļauj prātam attīstīties.
Antropisko principu spēcīgā izpausmē labi formulēja Dž. Vīlers, apgalvojot, ka "novērotāji ir nepieciešami, lai Visums kļūtu par būtni".
Atšķirība starp spēcīgajiem un vājajiem variantiem ir tā, ka spēcīgais raksturo pasauli visos tās pastāvēšanas posmos, un vājie tikai tajos, kur prātu var tikai izvirzīt.
Antropiskā principa praktiska izpausmesastāv no pieņēmuma, ka realitāte, kuru mēs novērojam, un tās likumi nav vienīgie, un tāpēc pastāv iespēja pastāvēt realitātes ar citiem likumiem. Savulaik antropisma princips šajā interpretācijā izpaudās, atklājot neeiklīda ģeometriju, kur klasiskā likumi nedarbojas. Antropisma izpausmi var pieņemt Einšteina aprakstītajās situācijās: laika plūsmas atkarība no ātruma.
Fiziķi, kuri ir izpētījuši citu Visumu hipotētiskās esamības iespējas laikā un telpā, ir izdarījuši šādus secinājumus:
- pastāvīgu izmaiņu laikā, kas notiekVisumā tā parametri arī pastāvīgi mainās, un tāpēc var izveidoties šāda šo parametru kombinācija, kurā inteliģentas dzīves parādīšanās kļūst neizbēgama;
- tas pats var notikt viena Visuma ietvaros tajās vietās, kur tā īpašības veido labvēlīgu attiecību;
- hipotēzi par noteiktas "multiverses" esamību nevar noliegt, pamatojoties uz to, ka mēs to neievērojam.
Tādējādi tiek mēģināts, izmantojot antropisma principu, paplašināt zinātnisko zināšanu jomu, izejot no tām pie iedibinātajiem dabas likumiem un to skaidrošanai parastajām metodikām.
