Politikas zinātne kā zinātne pēta sabiedrības politisko dzīvi, posmuspolitiskās domas attīstība, politisko doktrīnu veidošanās vēsture, politiskās sistēmas, attiecības un procesi, pasaules politiskie procesi, politiskā kultūra un apziņa.
Politikas zinātne kā zinātne izprot politikas attiecības ar cilvēka un sabiedrības dzīvi. Politika ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi kopumā un cilvēku likteni.
Politikas zinātne kā zinātne pagājuši trīs posmi.
Pirmais periods sākās senos laikos unilga līdz New Age. Pirmo reizi zināšanas par politiku sāka analizēt un apkopot Platon, Aristotelis senajā Grieķijā. Filozofi politiku definēja kā polis valsts un valsts pārvaldi. Austrumu valstīs pilsoņu līdzdalība politikā bija ierobežota, tāpēc speciāli darbi valdībai netika izveidoti.
Šīs situācijas dēļ parādījās divi viedokļipersonības vietā politiskajās attiecībās. Saskaņā ar pirmo pilsoņiem vajadzētu piedalīties valsts dzīvē un kontrolēt birokrātiju. Tāda ir Rietumu valstu pieeja. Saskaņā ar otro viedokli parastam cilvēkam nevajadzētu censties piedalīties politiskajā dzīvē. Šī ir profesionāļu prerogatīva. Šī pieeja ir raksturīga austrumu valstīm. Tur tika uzskatīts, ka šajā situācijā politiķi nedarbosies par tautu.
Pašlaik politikas interpretācija ir zināmair savādāka. Tas tiek definēts kā aktivitātes valsts pārvaldīšanai, kā arī attiecības starp cilvēkiem un valdību. Politiku sauc arī par masu iekarošanas mākslu ar spēju pārliecināt.
Otrais politikas zinātnes salocīšanas periodsaptver jauno laiku un ilgst līdz XIX gadsimta vidum. Liela nozīme politikas zinātnes veidošanā bija Machiavelli, Hobbes, Spinoza, Locke, Russo darbiem. Šajā periodā tiek veidotas vissvarīgākās zināšanas un idejas par politiku, varu un valsti. Zinātniskās domas pavērsiens bija N. Mačavelli darbs “Suverēns”, kurā viņš izvirzīja jautājumu par morāles un politikas attiecībām. Pēc viņa domām, politikai vajadzētu būt ārpus morāles (“beigas attaisno līdzekļus”).
Trešais politikas zinātnisko zināšanu attīstības periodssākās no 19. gadsimta beigām. Tā sākās mūsdienu politikas zinātne. Šajā laikā politikas zinātne izcēlās kā neatkarīga zinātne. Iedzīvotāju dalība Eiropas politiskajā dzīvē ir ievērojami palielinājusies, ieviešot vēlēšanas. Bija jāpārvalda jauni procesi.
1857. gadā Amerikā Kolumbijas universitātē izveidojās pirmā politikas zinātnes skola. 1949. gadā pēc UNESCO iniciatīvas tika nodibināta starptautiska politisko zinātņu asociācija.
Šajā laikā tiek formulēts politoloģijas priekšmets, objekts, zinātniskie uzdevumi. Lielākajā daļā valstu šī disciplīna ir pievienota priekšmetu sarakstam, kas paredzēts studijām augstākajā izglītībā.
Politikas zinātne kā zinātne ir saistīta ar daudzām citām zinātnēm un akadēmiskajām disciplīnām: filozofiju, jurisprudenci, socioloģiju, ekonomiku, etnogrāfiju, vēsturi, psiholoģiju, ģeogrāfiju utt.
Politikas zinātne attīstās divos virzienos - kāteorētiskās zināšanas un kā lietišķā zinātne bija vērsta uz praktiski nozīmīgu rezultātu sasniegšanu. Šajā sakarā arī politikas zinātnes izmantotās metodes ir sadalītas teorētiskajās un pielietotajās. Viņu saraksts ir ļoti plašs: vispārīgas loģiskās metodes (analīze, indukcija, modelēšana utt.), Sistēmiskā metode, biheivioristiskā metode, socioloģiskā metode utt.
Piemēram, salīdzinošā politoloģija, esībavienā no politikas zinātnes jomām kā galveno metodi izmanto salīdzināšanas metodi. Viņa nodarbojas ar politikas izpēti, salīdzina un salīdzina līdzīgus notikumus, kas notiek dažādās politiskās dzīves jomās (politiskās partijas, procesi, attiecības, institūcijas, režīmi, politiskā kultūra utt.)
Politikas priekšmeti ir valsts, sociālās grupas (klases, slāņi), politiskās organizācijas (partijas, arodbiedrības) un politiskā elite.
