Kultūras filozofija vai kultūras filozofija irfilozofijas nozare, pētot kultūras būtību, attīstību un nozīmi. Pirmie mēģinājumi saprast kultūras nozīmi sabiedrības dzīvē tika veikti senos laikos. Tātad, sofistiem ir izdevība noteikt cilvēka dabisko un kultūras morālo motivāciju. Šī ideja papildināja ciniķus un stoikas un izstrādāja teoriju par „sociālās kultūras” korupciju un mākslīgumu. Viduslaikos daudzi nozīmīgi prāti domāja par to, ka Dieva radīšanā ir kultūra un tās vieta. Vēlāk, mūsdienās un īpaši Apgaismībā, liela uzmanība tika pievērsta sabiedriskajai kultūrai. J.-J. Rousseau, J. Vico, F. Schiller un citi izstrādāja idejas par nacionālo kultūru individuālo unikalitāti un attīstības stadijām.
Bet termins "kultūras filozofija" tika ieviests19. gadsimta sākumā Vācu romantisks A. Mullers. Kopš tā laika tā ir kļuvusi par īpašu filozofijas nozari. Tas būtu jānošķir no vēstures filozofijas, jo cilvēces kā kultūras un visas tautas un tautības kultūras attīstības process ritmās nesakrīt ar civilizāciju vēsturiskās attīstības procesu. Tā arī atšķiras no tādas zinātnes kā kultūras socioloģijas, jo tā koncentrējas uz kultūru kā parādību, kas darbojas noteiktā sociālo un sociālo attiecību sistēmā.
Īpaši auglīga filozofijas attīstības ziņāKultūra bija XIX gadsimta beigas - XX gadsimta sākums. Tika parādīts vesels filozofu plejāds (F. Nietzsche, O. Spenglers, G. Simmels, H. Ortega-i-Gassets, Krievijā N. A. Berdjajevs, N. Ya. Danilevskis uc), kas savus darbus veltīja kultūras evolūcijas atsevišķo posmu izpratnei cilvēces. Šajā ziņā vācu filozofa, vēsturnieka un kultūras zinātnieka (1880-1936) kultūras filozofija Spengleram sniedza nenovērtējamu ieguldījumu.
Špenglers izvirzīja ļoti oriģinālu koncepcijunoteiktas kultūras kā sava veida dzīvā organisma cikliska attīstība. Izmantojot savu priekšgājēju sasniegumus, filozofs iestājas arī pret “kultūru” un “civilizāciju”. Pēc Špenglera domām, katra kultūra ir dzimusi, attīstījusies, izejot cauri visiem posmiem - zīdaiņa vecumā, bērnībā, pusaudža gados, briedumā (kurā kultūra sasniedz savu attīstības virsotni) un pēc tam novecojumam, vecumam un, visbeidzot, nāvei. Kad kultūra nomirst, tā pārvēršas vai deģenerējas par civilizāciju. Kultūru dzīves cikls ilgst no tūkstoš līdz pusotram tūkstošiem gadu. Špenglera kultūras filozofija vispilnīgāk atklājas viņa darbā ar daiļrunīgo nosaukumu "Eiropas lejupslīde", kurā filozofs prognozē Eiropas civilizācijas nāvi un tās deģenerāciju par bezjūtīgu sacensību par modi, baudu, krājumiem, tiekšanos pēc varas un bagātības.
Kultūras filozofija Spenglera mācībā ir balstītapar diviem pamatjēdzieniem - "kultūra" un "civilizācija". Tomēr, lai arī filozofs civilizācijai piešķir tādus neglaimojošus epitetus kā "masu sabiedrība" un "bez dvēseles intelekts", nevajadzētu vienkāršoti domāt, ka viņš pilnībā noliedza zinātnes un tehnoloģijas progresa priekšrocības. Vienkārši kultūrai ir dvēsele, un civilizācija būtībā ir bez garīga, jo kultūra meklē savienojumus ar citu pasauli, to, kas neatrodas lietu plānā, un civilizācijas mērķis ir izpētīt un apgūt šo pasauli, pārvaldīt lietas. Kultūra, pēc Špenglera domām, ir cieši saistīta ar kultu, pēc definīcijas tā ir reliģiska. Civilizācija pārvalda pasaules virsmu, tā ir bez dvēseles. Civilizācija tiecas pēc varas, lai valdītu pār dabu, kultūra dabā saskata mērķi un valodu. Kultūra ir nacionāla, un civilizācija ir globāla. Kultūra ir aristokrātiska, un civilizāciju var saukt par demokrātisku.
Kultūras filozofija Spenglera dzīves periodam,nodarbojās ar 8 necaurejamām jau mirušām kultūrām - gan ēģiptiešu, babiloniešu, maiju, grieķu-romiešu (Apollo), gan izgaistošajām - indiešu, ķīniešu, bizantiešu-arābu (maģijas) un Rietumeiropas (faustiešu) kultūrām. Dabiski, ka līdz ar Eiropas norietu pasaules gala nebūs, Špenglers ir pārliecināts: būs garīga masu patēriņa laikmeta periods, līdz kaut kur, kādā pasaules nostūrī, nobriest un uzplauks cita kultūra, "kā ziedi laukā".
