Современные ученые понимают социализацию как nepārtraukts process, kurā indivīds ir iesaistīts dažādu veidu attiecībās starp cilvēkiem. Viņi ir atkarīgi no sabiedrības. Indivīda sociālās attīstības attīstība ietver universālās cilvēka pieredzes, proti, zināšanu un prasmju, pielīdzināšanu un to izmantošanu viņu darba aktivitātēs. Un arī sabiedriskajā dzīvē.
Veiksmīga pirmsskolas socializācija ir saistīta artādi jēdzieni kā "mācīšanās", "izglītība", "izglītība", "bērna harmoniskas personības attīstība". Šie procesi kļūst pilnīgi tikai tad, ja tie ir koncentrēti. Bērnu sociogenēzes veidošanās ir ļoti specifisks brīdis, kas prasa tiešu pieaugušo ietekmi. Viņu speciāli organizētā darbība ļauj sekot bērna attīstībai kā indivīdam ar savu viedokli un pārliecību, kas padara šo procesu sarežģītu. Pirmsskolas vecuma bērnu socializācija ir dzimusi ne tikai ģimenē, bet arī pirmsskolas iestādēs audzināšanas, izglītības un bērna harmoniskās personības attīstības procesā. Reliģiskās organizācijas un pretkultūru grupas, kurām ir ļoti atšķirīgi mērķi un mērķi, var ietekmēt arī nelielu personu.
Socializācija bērnudārzā irīpaši organizēts process, kurā bērni iepazīstas un apgūst apkārtējās pasaules esošo realitāti. DOU kompetentais pedagoģiskais darbs, kas ļauj organizēt visu bērna iepazīšanās ar cilvēka stadiju nepārtrauktību un nepārtrauktību, spēj nodrošināt tā labvēlīgo gaitu. Bērnu socializācijai galvenais mērķis ir veidot viņu gatavību iesaistīties starppersonu attiecībās un to tālākā attīstībā. Ar viegli atsaucas uz bērna vēlmēm, prasmēm un spējām.
Pašlaik socializācijas problēmapirmsskolas vecuma bērniem tiek pievērsta īpaša uzmanība. Psihologi un pedagogi pēta jautājumus, kas saistīti ar bērnu personības harmonisku attīstību un audzināšanu ģimenē, kas tieši ietekmē viņu spēju iepazīties ar apkārtējās pasaules realitāti. Un tie arī veido pamatu sociālajai kompetencei, ļaujot šim procesam turpināt optimālu ceļu. Šīs īpašības ļaus personai veiksmīgi darboties visās galvenajās darbībās nākotnē. Pašlaik sociālā kompetence tiek saprasta kā bērna spēja apmierināt vajadzības, mijiedarbojoties ar ārpasauli, pamatojoties uz sociāli pieņemamiem veidiem, kā īstenot savu darbību.
Pēc L.S.Vigotskis, bērns sākotnēji ir sociāla būtne, jo tas ir tieši atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem, pirmajos posmos - no vecākiem un citiem ģimenes locekļiem, pēc tam - no pedagogiem un skolotājiem. Tas ir fundamentāli nozīmīgs fakts pirmsskolas izglītības iestādes darbībai. Bērnudārza audzinātāja darbojas kā sava veida kultūras paraugs mazajam cilvēkam. Veiksmīga pirmsskolas vecuma bērnu socializācija būs atkarīga no skolotāja darba pratības nākotnē. Tā kā viņš darbojas kā tiešs paraugs. Panākumu nozīme tiek aplūkota bērna radošās socializācijas un individualizācijas kontekstā, spējā pastāvīgi mainīgas dzīves apstākļos radīt ne tikai sevi, bet arī jaunu kultūru. Un arī pievienoties garīgajām un materiālajām vērtībām. Kultūras radīšanas iespējas pamatā ir vispārcilvēcisko spēju veidošana, balstoties uz zināšanām un zināšanu, prasmju un iemaņu asimilāciju. Tie kļūst par pamatu maza cilvēka iekļaušanai sabiedrībā.
В.Т.Kudryavtseva atzīmē, ka kultūras veidošanas process nav jāsaprot kā jaunu lietu vai ideju radīšana, bet gan kā radošās iztēles realizācija, spēja koncentrēties uz citu cilvēku attieksmi, patvaļība, kopīgu veidu rīkošanās ar lietām un priekšmetiem, pārdomu elementu apguve, jutekliska pasaules priekšstata veidošana. un vispārēju domāšanas veidu un morālo attieksmi pret savu veidu veidošanās.
Veiksmīgas socializācijas pamatīpašībasbērni ir: kompetence, spēja uzņemties iniciatīvu, radošums, garīgo procesu un uzvedības patvaļa kopumā, atbildība, neatkarība, drošība, attīstīta pašapziņa, uzvedības brīvība, spēja adekvāti sevi novērtēt.
Maza cilvēka audzināšanā un attīstībā, unģimenei ir svarīga loma arī viņu sociālās pieredzes iegūšanā. Pirmsskolas vecuma bērnu socializācija notiek dabiski un nesāpīgi ģimenē, kas ir primārā audzināšanas institūcija. Tās veidošanās balstās uz paaudžu nepārtrauktību.
Eksperti ir atkārtoti pierādījuši faktuka ģimene un bērnudārzs nodrošina kultūras, izglītības un sociālpedagoģiskās vides integritāti un pilnīgumu bērna attīstībai un pašrealizācijai. Veiksmīgas mijiedarbības starp ģimeni un pirmsskolas izglītības iestādi pamatā ir kompetenta un harmoniska savstarpēja papildināmība, nevis vienas izglītības iestādes sociāli nozīmīgo funkciju dublēšanās un aizstāšana ar citu.
