Ir grūti iedomāties, kas notiks ar mūsumūsdienu civilizācija, ja tālākajā 18.gadsimtā rūpnieciskajā ražošanā netiktu ieviesti dažādi tehnoloģiskie jauninājumi. Šajā ziņā būtisks līderis bija Lielbritānija, kurai izdevās izveidot tvaika dzinēju, kas noveda pie jaunu pašgājēju mašīnu aktīvas attīstības. Vēlāk šo periodu sauca par "rūpniecisko revolūciju Anglijā", kas ne tikai atviegloja desmitiem tūkstošu cilvēku darbu, bet arī veicināja sabiedrības jauno strukturālo stratifikāciju.
Vispirms ar dzinēja izgudrojumuiekšējā degšana ir kļuvusi iespējama būtiski uzlabot peldēšanas kuģu būvniecību. Anglijai tas bija īpaši aktuāls, jo tajā laikā tā bija pasaules jūras spēks, kura cietoksnis balstījās uz tās floti. 19. gadsimta otrajā pusē mehānisko kuģu parādīšanās veicināja ne tikai tās spēka palielināšanos, bet arī civilās kuģu būves attīstību, jo tagad bija iespējams pārvadāt pasažierus daudz plašākā mērogā. Turklāt sākās aktīva dzelzceļa būvniecība, un rūpnieciskā revolūcija Anglijā šajā ziņā palīdzēja izveidot skaidru transporta savienojumu starp visām šīs valsts provincēm.
Bagāti dabas resursi un plašas ogļu rezervesjaunu tehnisko mašīnu ražošanā atļauts ieviest tā, lai tās ražošana būtu vairākkārt palielinājusies. Tomēr, ja no tehniskā viedokļa viss noritēja labi, tad no sociālā viedokļa radās dažas grūtības. Fakts ir tāds, ka jaunu rūpnīcu un ražotņu atvēršanai vajadzēja noteiktu kvalificētu darbaspēku, kas piesaistīts no lauksaimniecības jomas. Tas nozīmē, ka bija darbaspēka pārdale, un, tā kā industriālā revolūcija Anglijā beidzot pārtrauca darba ņēmēju savienojumu ar zemi, bija straujš darbinieku trūkums lauksaimniecības nozarē. Cilvēki sāka kustēties masveidā, lai dzīvotu pilsētā un saņemtu darba specialitātes. Tomēr tas viss radīja vēl vienu svarīgu problēmu, jo tagad sabiedrība ir stingri klasificēta atbilstoši tās nostājai. Tur bija īpašnieki, bija strādnieki, kuri nepatika viens otram, jo rūpniecisko iekārtu un rūpnīcu vadītāji parasti samaksāja samērā zemu algu.
No otras puses, rūpnieciskā revolūcija Anglijānotika vairāku gadu desmitu laikā, un, pateicoties arvien jaunām mašīnām, dažas darba specialitātes vienkārši pazuda. Tā rezultātā ir radies augsts bezdarba līmenis, un prasības kandidātiem ir ievērojami palielinājušās attiecībā uz darba kvalifikāciju. Līdz ar to starp divām sabiedrības sociālās dalīšanas klasēm - buržuāziju un proletariātu, jau ir sākušās nopietnas atšķirības, kas nākotnē radīs revolucionāras sekas.
Rūpnieciskā revolūcija Anglijā un tās sekasatklāja lielu skaitu antagonistu spēku, no kuriem katrs cīnījās par savām interesēm. No vienas puses, komersantu un banku buržuāzija izdarīja spiedienu uz valdību, lai atvieglotu likumus par finanšu un kredītu sistēmu, no otras puses, zemes īpašniekiem, kuriem piederēja lieli zemes gabali, kas zaudēja cilvēkus, kuri strādāja laukos, kā rezultātā radās smagi zaudējumi. Ražotāju un rūpnīcu īpašnieki rūpnīcās piesaistīja jaunus darbiniekus, taču tie bija tālu no pilnas samaksas.
Tādējādi, apkopojot, mēs to varam teiktRūpnieciskajai revolūcijai bija plašas sekas, jo tā deva stimulu gan cilvēces zinātniskajai un tehnoloģiskajai attīstībai, gan tās fundamentālajai sociālajai transformācijai. Industriālās revolūcijas sekas Anglijā joprojām pēta vēsturnieki un zinātnieki no dažādām zinātnes jomām - no sociologiem līdz politiķiem un kultūras pētījumiem.
