Mūsdienu politiskās ideoloģijas, tādas kā tāskas pastāvēja iepriekš, nodrošina sabiedrībā kārtību, uztur tās integritāti. Tas notiek, neskatoties uz to, ka sabiedrībā ir daudz grupu, bieži vien ar pilnīgi pretēju viedokli. Tas ir, mūsu laika politiskās ideoloģijas ir tādi paziņojumi par faktiem un vērtībām, kas attiecas uz noteiktu grupu, indivīdu vai partiju un pauž viņu mērķus. Tie kalpo kā ietvars, uz kura balstās varas funkcijas un struktūra konkrētā sabiedrībā. Visas mūsu laika galvenās politiskās ideoloģijas neatkarīgi no to būtības nav atdalāmas no autoritātes problēmām. Katrs no viņiem atzīst savu sabiedrības modeli un pielieto savus rīkus un metodes, lai to ieviestu praksē.
Tajā pašā laikā mūsdienu politiskās ideoloģijasveic divas šķietami pretējas lomas. No vienas puses, viņi savā starpā apvieno noteiktas partijas locekļus (integrējošā funkcija), un, no otras puses, viņi to nošķir no citiem (norobežojošā funkcija).
Politisko ideoloģiju tendenciozais raksturs,kā likums, izteikts. Tas ir saistīts ar viņu vēlmi piesaistīt vislielāko atbalstu. Ideoloģijas piešķir politisku nokrāsu attiecībām starp cilvēkiem, grupām, partijām, institūcijām. Viņi izskaidro, pieņem vai noraida noteiktas sociālās dzīves realitātes noteiktā vēsturiskā periodā. Šīs ir šīs parādības vispārīgās iezīmes, kas raksturīgas jebkuram laikam.
Mūsdienu politiskās ideoloģijas tomēratšķiras no iepriekšējām, ja nav neredzamas ass, kas pasauli sadalīja divos polos. Tas notika pēc Padomju Savienības sabrukuma un Aukstā kara beigām. Jēdziens "Rietumi" ir zaudējis veco nozīmi. Japānu sāka klasificēt kā Āzijas valsti. Tagad tā kopā ar citām valstīm, kas pieder Āzijas un Klusā okeāna reģionam, var veidot attiecības ar citiem reģioniem, neatskatoties uz politiskiem un ideoloģiskiem apsvērumiem.
Un tajā pašā laikā ir pienācis laiks, par kuru M.Vēbers brīdināja: ilūziju zaudēšanas laikmets, vilšanās un nenoteiktības laiks. Gan pagātnes reliģiskās mācības, gan dažādas idejas un utopijas, kas pastāvēja 20. gadsimtā, vairs nav to ideālu lomā, kas visus mobilizēja. Tas notika vai nu bankrota dēļ, vai arī viņi vienkārši sevi izsmēla. Mūsu laikā lielākā daļa utopiju (komunistu, radikāļu, sociālistu) ir noraidītas. Un tas ir fakts. Tā rezultātā cilvēki zaudēja uzticību gan revolucionāriem, gan reformatoriem. Neviens cits nav iebiedēts vai iedvesmots no lielajiem aizliegumiem, atteikumiem un programmām. Un viņi nedarbojas pilnīgas cilvēku vienaldzības dēļ pret viņiem.
Mūsdienu politiskajām ideoloģijām raksturīga viena svarīga attīstības tendence: tās aktīvi aizņemas pozīcijas viena no otras, vienlaikus veicot savu sintēzi.
Ir vēl viena tendence.Tas pāraug neatkarīgā nacionālisma ideoloģijā. Viņš piesaista cilvēkus, prasmīgi pārveidojot parasto, pat banālo rīcību par lepnuma avotu visai tautai, norāda uz tajās esošajiem pašizpausmes elementiem un tiekšanos pēc brīvības. Par to pārliecināts cilvēks sāk sajust savu līdzdalību sabiedrībā, atbildību, atrod dzīves jēgu. Tas mazina viņa atsvešinātības un vientulības jūtas.
Galu galā, dīvaini, bet sabiedrībā, kurāvalda kosmopolītizācija, modernizācija, sakņu zaudēšana un depersonalizācija, vajadzība piešķirt savas dzīves jēgu ne tikai nemazinās, bet, gluži pretēji, tikai palielinās. Un jo neskaidrākas kļūst tādas dabiskas asociācijas kā ģimene, klans, etnoss, tauta, kopiena, jo spēcīgāka kļūst cilvēku vēlme pievienoties mākslīgām kopienām: sektām, partijām utt.
