Kāda organizācija, kas aizsargā pilsoņu intereses,radīja Vācija? Sociāldemokrātiskā partija tika dibināta tieši ar šādiem mērķiem. Tās virziens bieži tiek jaukts ar sociālistisko vai komunistisko sabiedrības konstrukciju, taču tas ir malds. Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, kuras programma balstās uz kreiso ideoloģiju, ir spējusi pielāgoties jaunām politiskajām tendencēm. Viņa pieņēma kapitālismu kā galveno sabiedrības progresīvās attīstības sviru, atbalstīja Vācijas integrāciju Eiropas Savienībā un nodibināja attiecības ar NATO.
Veiksmīgā pamatdogmu atdzimšana vairāk nekā 150 gadu pastāvēšanas laikā ir ļāvusi organizācijai palikt pie varas un aktīvi pārveidot valsti.
Rašanās vēsture
Ko Vācijas Sociāldemokrātiskā partija ir ienesusi savas valsts vēsturē?
Organizācija aizsākās 1863. gadā.Ferdinands Lassalle, ievērojams uzņēmējs no Leipcigas, nodibināja Vācijas strādnieku asociāciju. Apvienojot savus spēkus, viņi sāka aizstāvēt savas tiesības ar uzņēmējiem - lielu uzņēmumu īpašniekiem, kuri bieži ekspluatēja strādniekus. Vācu strādnieku asociācija kļuva par arodbiedrību kustības priekšteci
Vācijas impērijas laikā no 1917. līdz 1918. gadam kustības rindās bija aptuveni miljons pilsoņu, un 1919. gada vēlēšanās šo partiju atbalstīja trešā daļa Vācijas iedzīvotāju.
Pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karāVācija, Sociāldemokrātiskā partija, sadalījās divās daļās. 1918. gadā Marksa ideoloģijas un pasaules sociālistiskās revolūcijas piekritēji savu organizāciju nosauca par komunistisku. Un paši sociāldemokrāti Frīdriha Eberta vadībā atkal apvienojās ar liberālo daļu un konservatīvajiem, lai apspiestu komunistu sacelšanās centrus.
No 1929. gada līdz Hitlera nākšanai pie varassociāldemokrāti vēlēšanās uzvarēja mainīgi, tagad veidojot vairākumu, tagad mazākumu parlamentā. Sakarā ar to, ka partija vienmēr ir spējusi pielāgoties jaunām tendencēm politikā, tā ilgus gadus palika politiskajā arēnā. Pat Trešā Reiha valdīšanas laikā sociāldemokrāti organizēja daļēji legālas konvencijas, kurās apsprieda savus plānus Vācijas turpmākajai attīstībai.
Kas izraisīja sociāldemokrātu tradicionālo uzskatu maiņu 50. gados?
Tradicionālās attieksmes krasas izmaiņas izkrītpar 1950. gadu. Liels skaits Vācijas pilsoņu ir noguruši no bēdīgi slavenās retorikas par šķiru opozīciju, cilvēku nevienlīdzību un ideju par rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Gaiss bija eiforijas pilns no Otrā pasaules kara beigām un iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā.
Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, programmakas tika pārskatīta 1956. gadā, aplūkoja sociālistiskas sabiedrības veidošanas problēmu caur jaunu prizmu. Jaunā ideoloģija ir kļuvusi par kapitālistiskas un sociāli orientētas ekonomikas simbiozi.
Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, ideoloģijakas ir kļuvis nedaudz atjaunināts, 1959. gadā izveidoja jaunu "Godesberg programmu". Tajā SPD pilnībā pieņēma tirgus ekonomiku, piekrita Rietumu orientācijai un Vācijas armijas atdzimšanai. Vienlaikus raidījumā tika runāts par nepieciešamību likvidēt kapitālismu un izveidot sociālās labklājības valsti.
Partiju sasniegumi
SPD Sociāldemokrātiskā partija divas reizes ir guvusi lielus panākumus politiskajā arēnā.
Pirmo reizi tas notika 1969. gadā, kadpateicoties vēlēšanām, tika izveidota jauna valdība Villija Brandta vadībā. Organizācijas vadītājs iekļuva vēstures plāksnēs pēc tam, kad nometās ceļos pie pieminekļa fašisma upuriem Polijā. Viņam izdevās atrast kopīgu valodu ar padomju valdību un austrumu kaimiņiem.
Pēc Brandta 1998. gadā parādījās jauns līderis.Vācijas Sociāldemokrātisko partiju (SPD) vadīja Gerhards Šrēders, kurš izveidoja koalīciju ar zaļajiem. Šrēdera programmai bija paredzēts samazināt bezdarba līmeni un uzlabot Vācijas pilsoņu sociālo paketi. Bet viņa reformas netika īstenotas.
Pēc 2009. gada sociāldemokrātus nomaina cita politiskā partija - kristīgie demokrāti.
Protams, Sociāldemokrātiskā partija bijasniedza nenoliedzamu ieguldījumu Vācijas attīstībā. Tieši viņa panāca darba dienas samazināšanu līdz 8 stundām. Arodbiedrībām tika dotas tiesības risināt sarunas ar lielo uzņēmumu vadītājiem, un sievietes varēja piedalīties vēlēšanās. Sociāldemokrātiem bija liela nozīme algu paaugstināšanā un sociālo pabalstu palielināšanā.
Organizācijas lielais pluss bija tas, ka tā vienmēr iestājās par pilsoņu brīvību, vienlaikus necenšoties sekot sabiedrības uzbūvei pēc padomju parauga.
Partijas politiskā elastība
Vācijas Sociāldemokrātiskā partija vienmēr ircentās atrast kopīgu valodu ar saviem konkurentiem. Spēja veidot attiecības ar pretiniekiem ļāva tās biedriem ieņemt vadošus valdības amatus un īstenot savas sociālās programmas.
Sociāldemokrāti šodien
Šodien tā var droši teiktSociāldemokrāti nav tādi populāri kā bija. Viņu darbība ir krīzes stāvoklī. Šķiet, ir pienācis laiks būtiskām izmaiņām viņu programmā. Ja nē, kas zina, vai organizācija pastāvēs nākotnē?
Interesanti, ka Sociāldemokrātiskā partijaVācijai ir lieli panākumi NVS un Austrumeiropā. Viņu fonds īsteno daudzas civilās un kultūras programmas. Aktivitātes tiek veiktas tādās valstīs kā Polija, Ukraina, Krievija, Kazahstāna un Kirgizstāna.
Kāda šobrīd ir tāda situācijatādas organizācijas kā Vācijas Sociāldemokrātiskā partija? 2016. gads, proti, septembrī notikušās parlamenta vēlēšanas, parādīja, ka kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti cieta politisku fiasko. Abām partijām vēlēšanu rezultāti bija sliktākie pēdējo gadu desmitu laikā, SPD iegūstot 21,6%, bet CDU par 17,6%.
Mūsdienu sociāldemokrātu ideoloģija Vācijā
Kāda tad ir tādas organizācijas kā Vācijas Sociāldemokrātiskā partija programma? To var apkopot šādās tēzēs:
- ievērot sociālās vienlīdzības un taisnīguma principus;
- aizsargāt pilsoņu tiesības;
- nodrošināt pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības;
- padarīt ekonomiku sociāli orientētu;
- ierobežot tautsaimniecības valsts regulējumu;
- atbalstīt valsts nozīmes uzņēmumus, kas varētu kļūt par cienīgiem konkurentiem privātajiem uzņēmumiem;
- nacionalizēt lielos rūpniecības uzņēmumus, īpaši militāro, kosmosa un naftas pārstrādes sektoru;
- nodrošināt sociālo partnerību starp darba devējiem un darbiniekiem;
- veidot valsti, kurā visi pilsoņi būs sociāli aizsargāti;
- aizsargāt darba ņēmēju ekonomiskās tiesības;
- paaugstināt minimālās algas līmeni;
- izskaust bezdarbu;
- uzlabot darba apstākļus;
- optimizēt sociālās aizsardzības sviras.
Šo līniju organizācija ievēro jau daudzus gadus.
Kas ir pašreizējais organizācijas vadītājs?
Kas vada Sociāldemokrātu partijuVācija? Mūsdienās to vada ievērojamais politiķis Zigmārs Gabriels. No 1999. līdz 2003. gadam viņš bija Lejassaksijas premjerministrs. No 2001. līdz 2009. gadam viņš tika iecelts par vides un kodoldrošības ministru.
Kopš 2009. gada 13. novembra viņš vadīja Vācijas Sociāldemokrātisko partiju. 2013. gadā viņš tika iecelts par ekonomikas un enerģētikas ministru.
Sociāldemokrātiskā partija politologu skatījumā
Ko, pēc politologu domām, pārstāvVācijas Sociāldemokrātiskā partija šodien? Lielākā daļa politikas ekspertu uzskata, ka politiskā ainava Vācijā piedzīvo fundamentālas pārmaiņas. Martā notikušās vēlēšanas parādīja, ka koalīcijas valdošās aprindas nebauda iepriekšējos panākumus ar vēlētājiem. Tas galvenokārt skāra Sociāldemokrātu partiju. Faktiski vēlētājs par vērtējuma kritēriju uztvēra nevis ekonomisko izaugsmi, bet gan humanitārās politikas neveiksmi - milzīgas bēgļu plūsmas no Austrumiem pārvietošanu.
Vēlēšanas bija skaidrs neapmierinātības rādītājslielais vairums iedzīvotāju, jo viņu valsts ir kļuvusi par milzīgu bēgļu nometni. Masveida atteikšanās uzņemt imigrantus no tādām valstīm kā Sīrija, Irāka, Afganistāna un citas Eiropas valstis tikai saasināja jau tā sarežģīto situāciju. Vācijas varas iestāžu nespēja atspoguļot bēgļu uzbrukumus Vācijas pilsoņiem noteica AFD veiksmīgo virzību martā notikušajās zemes vēlēšanās.
Ja novērotāji uzskata, ka CDU/CSU iriespēja atgūt zaudētās pozīcijas, sociāldemokrātiem tādas iespējas nebūs. Partija gadu no gada zaudē savus atbalstītājus. Daudzi politologi saskata iemeslu tam, ka pēdējo 15 pastāvēšanas gadu laikā organizācija nav izveidojusi vienu konstruktīvu rīcības plānu.
gadā kļuva par Vācijas Sociāldemokrātu partijuzaudē savu popularitāti kopš 2000. gada, kas liecināja par galvenajām problēmām, kas pastāv organizācijā. Sociāldemokrāti vēlēšanu neveiksmi mēģina skaidrot ar augsto konkurenci politiskajā arēnā. Daudzi uzskata, ka viņu reitingu kritums bija saistīts ar jaunas "zaļās" kreisās puses rašanos. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām ir jūtams vēlēšanu uzticības līmeņa kritums trīs tradicionālajās partijās: konservatīvajos (CDU/CSU), liberāļos (FDP) un sociālistiem (SPD). Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā ir parādījušies daudzi jauni politiskie strāvojumi, kas ļāvuši Vācijas pilsoņiem rūpīgāk noteikt savas prioritātes.
Slavenais politologs Francs Valters, kas specializējaskas ir Vācijas politiskās situācijas pētījums, uzskata, ka politisko programmu nodalīšana ir satricinājusi sociāldemokrātu pozīcijas, un "zaļie" kreisie spējuši iegūt lielāku pilsoņu uzticību. Tajā pašā laikā konservatīvās programmas, pēc eksperta domām, joprojām ir kristīgo demokrātu un kristīgo sociālistu priekšrocība. Viņiem nav nopietnu konkurentu.
Kāds bija krīzes sākuma punkts?
Viss sākās tālajā 1972. gadā, kad VillijsBrandts pasludināja partijas atteikšanos no strādājošo interešu aizstāvja lomas. Viņš pasludināja atbalsta politiku jaunajam centram. Sākot ar 2000. gadu, daudzi vēlētāji savu nākotni sāka saistīt ar cita veida partijām.
Arī laikā bija jūtamas krīzes tendences organizācijāGerharda Šrēdera valdīšanas laikā, un toreiz Vācijā radošā ekonomiskā krīze tikai saasināja pret sociāldemokrātiem vērsto negatīvo. Bundestāgs pieņēma jaunu reformu programmu "Agenda 2010", kas ļāva samazināt sociālos izdevumus: tika atcelta bezdarbnieka pabalstu izmaksa, pensionēšanās vecums tika paaugstināts līdz 67 gadiem. Tas viss pārrāva Sociāldemokrātiskās partijas saikni ar arodbiedrībām un to galvenajiem atbalstītājiem - strādniekiem.
Vācijas arodbiedrību kustības priekšsēdētājs Mihaels Zommers 2014. gadā intervijā žurnālam Spiegel atklāti paziņoja, ka sociāldemokrātu politika vairs nav strādājošo pilsoņu interesēs.
Daudzi eksperti uzskata, ka reitinga kritumstik liela organizācija kā Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (SPD) ir radusies tāda spilgta līdera kā Villija Brendta vai sliktākajā gadījumā Gerharda Šrēdera prombūtnē. Tās mūsdienu vadītāji ir veiksmīgi partijas darbinieki. Ar visu to viņi nevar kļūt par organizācijas seju, jo viņiem trūkst progresīvu ideju, kas varētu iedvesmot vēlētājus. Tas izraisa apātiju pilsoņu vidū. Daudzi politikas analītiķi uzskata, ka līdera un kanclera amata kandidāta pozīciju nodalīšana bija visnopietnākā kļūda. Kāda ir Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas loma? Līderis Zigmārs Gabriels, pēc ekspertu domām, cenšas saglabāt vietu un izvairīties no atbildības par vēlēšanu sakāvi.
Organizācijas krīzi izraisa arī tās skaita samazināšanāsbiedru no 1 miljona līdz 450 tūkstošiem virs 30 gadiem un vecuma rādītāja samazināšanos no 30 uz 59 gadiem sakarā ar pensionāru grupas pieaugumu. Paralēli tam tiek atzīmēts, ka sociāldemokrātu idejas nav guvušas popularitāti Vācijas jaunākās paaudzes vidū. Tas viss izraisīs turpmāku partijas biedru skaita samazināšanos.
Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas attiecības ar Krieviju
Pēc Rietumu valstu sankciju ieviešanas gSaistībā ar mūsu valsti būtiski samazinājies tirdzniecības apjoms starp Krieviju un Vāciju. Šā gada pirmais pusgads iezīmējās ar 13% tirdzniecības apgrozījuma kritumu. Vācijas eksports uz mūsu valsti samazinājās līdz 20%. Zaudējumi Vācijas ekonomikai ir 12,2 miljardi eiro.
Pēc Vācijas Federatīvās Republikas Ekonomikas ministrijas pārstāvju domām, ekonomisko attiecību krīzes cēlonis ir rubļa nestabilais stāvoklis un Krievijas iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās.
Tikās ar Vācijas Federatīvās Republikas vicekancleru Zigmāru GabrieluKrievijas prezidents Vladimirs Putins 2016. gada 22. septembrī. Daudzi laikraksti rakstīja par Vācijas politiķa divu dienu uzturēšanās rezultātiem Krievijā. Tikšanās tiek vērtēta neviennozīmīgi.
Ko var teikt par tādu organizāciju kāVācijas Sociāldemokrātiskā partija? Viņai ir lojāla attieksme pret Krieviju. Vācijas Federatīvās Republikas vicekanclers Zigmārs Gabriels iestājās par kontaktu dibināšanu ar mūsu valsti. Viņaprāt, Krievijas izslēgšana no G8 bija rupja kļūda. Vienlaikus viņš atzīmē, ka mūsu valstij ir stingri jāievēro Minskas vienošanās, lai atrisinātu Ukrainas krīzi.
Pret stingrākām pret Krieviju vērstām sankcijāmGabriels runāja 2015. gada sākumā. Viņaprāt, ir jāsēžas pie sarunu galda ar Krieviju, nevis jāspiež uz to ar ekonomiskiem pasākumiem. 2012. gada aprīlī Gabriels atklāti pauda viedokli, ka Vācijai ir vajadzīga Krievija kā galvenais tirdzniecības partneris. Tiesa, vicekanclera amats visas Vācijas noskaņojumu īpaši neietekmē.
Vicekanclere uzskata, ka pasaules sabiedrībavajadzētu meklēt iespējas sadarboties ar Krieviju, nevis karsēt jau tā sarežģīto situāciju. Sociāldemokrāts runāja arī par to, ka mūsu valsts izolēšana ar paralēlu lūgumu Kremlim palīdzēt Sīrijas konflikta risināšanā ir bez loģikas.
Vācu prese kritizē vicekancleri
Gabriela vizīte Maskavā izraisīja sašutuma vētruvācu presē ilgi pirms šī brauciena. Daudzi žurnālisti atzīmēja, ka Kremlis savas ietekmes demonstrēšanai izmanto vācu politiķus. Laikraksta FAZ apskatnieks Frīdrihs Šmits rakstīja, ka Maskava savu Eiropas kaimiņvalstu vizītes cenšas pasniegt kā pierādījumu tam, ka tā neatrodas izolētā stāvoklī.
Preses konference ar vācu žurnālistiem plkstKanclera vietnieks notika 22. septembrī Ritz Carlton viesnīcā. Šķiet, ka politiķis šādu pavērsienu sagaidījis un apsteidzis, sakot, ka šodien rīkojis konsultācijas ar cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā. Pēc Krievijas politiķu domām, viņa ierašanās nemaz nespēlējot Kremļa rokās, un Rietumvalstu pārstāvjiem vajadzētu biežāk apmeklēt Krieviju, jo jebkuras tikšanās palīdz izlīdzināt esošās pretrunas. Gabriels žurnālistiem apliecināja, ka necenšas piebalsot mūsu valsts politiķiem.
Tātad ekonomika vai politika?
Gabriels tikās ar Krievijas cilvēktiesību aktīvistuDaniils Katkovs no partijas Parnas, Gaļina Mihaļeva no Yabloko un Grigorijs Meļkonjants no bezpeļņas organizācijas Golos. Vācijas ministrs pārrunāja pārkāpumus Krievijas Federācijas Valsts domes vēlēšanās. Bija arī diskusija par demokrātijas principu neievērošanu mūsu valstī.
Pēc vācu politiķa domām, daudzi krievipolitiskās partijas vienkārši nedrīkstēja piedalīties vēlēšanās, un vārda brīvība tika pakļauta spiedienam. Bet vicekanclera diskusija par šīm tēmām bija virspusēja. Dialogā viņš centās pateikt, ka viņa vizītes galvenais mērķis nav politiskas, bet gan ekonomiskas problēmas.
Liela grupa vācuuzņēmēji, kas sadarbojas ar Krievijas uzņēmējiem. Sanāksmē piedalījās Vācijas ekonomikas Austrumu komitejas izpilddirektors Mihaels Harmss un Siemens valdes loceklis Zigfrīds Rusvērms. Tieši šo divu lielo uzņēmēju intereses Gabriels pārstāvēja tiekoties ar mūsu valsts vadītāju Vladimiru Putinu un Krievijas rūpniecības un ekonomiskās attīstības ministru.
Gabriels to vairākas reizes uzsvēragalvenās bažas rada 5600 Krievijā strādājošo Vācijas uzņēmumu liktenis. Pārrunāts jautājums par investīciju tiesisko regulējumu, kā arī importa aizliegumu. Tas viss negatīvi ietekmēja ne tikai uzņēmumu, bet arī to darbinieku intereses.
Pēc Gabriela domām, nevar runāt tikai parekonomiskās problēmas, taču būtu liela kļūda arī tās neaiztikt, jo pēc sankciju ieviešanas gan pie mums, gan Vācijā vērojams straujš darba vietu samazinājums.
Tiekoties ar Krievijas ministriem, tika aktualizēts jautājums par to, kā samazināt mūsu valsts atkarības pakāpi no resursiem, kā arī sniegt atbalstu vidējam un mazam biznesam.
Vēlēšanas Krimā un sankcijas
Aplūkojot politiskās tēmas, nodaļaVācijas Sociāldemokrātiskā partija Gabriels centās izvairīties no asas mūsu valsts kritikas. Runājot par ārpolitikas jautājumu saistībā ar vēlēšanām Krimā, vicekanclere šeit atzīmēja, ka Sociāldemokrātiskā partija ieņem līdzīgu nostāju kā citām partijām par šāda soļa nelikumību. Vēlēšanu rīkošana Krimā ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām un tiek uzskatīta par aneksiju. Vēlēšanas Krimā, viņaprāt, ir nelikumīgas. Un problēma ir nevis pašās vēlēšanās, bet gan notikumos, kas notika pirms tām.
Paziņojumi par Eiropas sankcijām
Ko viņš domā par sankciju laikuKrievijas Sociāldemokrātiskā partija Vācijā? Tās vadītājs pauda viedokli, kas atšķiras no Eiropas viedokļa. Pēc Zigmāra Gabriēla domām, process ir tieši atkarīgs no Minskas vienošanos izpildes, taču ekonomisko sankciju atcelšana būtu jāveic pakāpeniski, jo tiek izpildīti atsevišķi šīs vienošanās punkti.
Vicekanclers atzīmēja, ka viņš izskata šo problēmutiešām un negaida no Krievijas absolūtu visu punktu izpildi. Vienlaikus Gabriels norādīja, ka šajā situācijā konflikta atrisināšana ir atkarīga ne tikai no mūsu valsts, bet arī no Ukrainas.
