Alkohola reklāma mūsu valstī ir aizliegta, bet tasnenozīmē, ka tā nav. Laiku pa laikam, pēc jautras mūzikas, daži jaunieši, visādā ziņā patīkami, parādās TV ekrānos, viņi dara kaut ko labu un noderīgu, nodarbojas ar sportu, dejo, izklaidējas, neizdzerot ne pilītes alkohola. Video beigās mirgo slavens viskija, degvīna vai alus zīmols. Tiek reklamēts nevis dzēriens, bet gan zīmols un dzīvesveids. Ziemeļatlantijas militārās vienotības ideja tiek virzīta tāpat.
Tas ir neuzkrītoši ierosināts, ka valstisnonāca NATO, automātiski pievienojoties noteiktam sakramentam, un uzreiz kļuva labklājīga un pārticīga. Attēls ir pastorāls, tajā nav vietas nekādām bombardētām pilsētām, kā arī dienvidu valstu putekļainajiem ceļiem, kā arī zārkiem, ko no tām sabojusi nakts lidmašīnas.
Četrdesmitajos gados Ziemeļatlantijas izveidošanabloks bija diezgan pamatots pasākums. Staļina PSRS, neskatoties uz pēckara postījumu, centās paplašināt savu ģeopolitisko ietekmi, izmantojot jebkuru Rietumu demokrātijas vājumu. Mērķis, tāpat kā iepriekš, nebija slēpts, par to runāja katras padomju līderes runā. Komunisms ir iespējams tikai tad, kad tiek iznīcināts kapitālisms.
1949. gadā NATO pievienojās valstisbēdīgi slavenais dzelzs priekškars, par kuru Winston Churchill runāja Fultonā. No tiem 12 bija ASV, Lielbritānija, Kanāda, Itālija, Francija, Norvēģija, Holande, Portugāle, Dānija, Islande, Luksemburga un Beļģija, kuras galvaspilsētā atradās jaunās aizsardzības apvienības galvenā mītne. Līguma piektais pants skaidri un nepārprotami formulē kolektīvās aizsardzības principu: ja kāds (lasot PSRS) uzbrūk jebkurai valsts pusei, pārējie apņemas iesaistīties militārā konfliktā.
Formāli visas NATO valstis irlīdzvērtīgi partneri, taču, ņemot vērā nesamērīgo militāro un ekonomisko potenciālu, mēs varam secināt par atbilstošo ietekmes pakāpi lēmumu pieņemšanā. Neskatoties uz to, ģeogrāfiskā atrašanās netālu no milzu industrializētas valsts ar grūti prognozējamu ārpolitiku mudināja jaunās dalībvalstis pievienoties Ziemeļatlantijas blokam. Varšavas pakta parakstīšana procesu tikai paātrināja.
Turcija un Grieķija 1952. gadā parakstīja līgumu. Trīs gadus vēlāk Rietumvācija kļuva par alianses dalībvalsti. Šajā sastāvā organizācija pastāvēja līdz 1999. gadam.
Tiesa, dažas valstis, kas iestājušās NATOdažreiz viņi sajuta galveno dibinātāju nozveju, kas izteikta kā viņu suverenitātes ierobežošana. Prezidents Šarls de Golls pat apturēja Francijas dalību organizācijas darbībā, un Spānija izteica vēlmi ierobežot dalību tajā tikai un vienīgi humānās operācijās. Grieķijai nācās pamest demokrātijas aizstāvju rindas teritoriālo strīdu dēļ ar Turciju par Kipru.
Šodien ne katrs skolnieks to varēsatbildiet uz jautājumu, kuras valstis ir NATO dalībvalstis. Viņu ir trīs desmiti, ieskaitot valstis, kuras acīmredzami nespēj ietekmēt militāro līdzsvaru. Daži no viņiem pat nemaksā gada naudas iemaksu alianses budžetā. Acīmredzot militārais bloks nav kļuvis stiprāks, un tā mērķi tagad ir formulēti diezgan neskaidri. Tomēr ar visiem tās propagandistu centieniem ir ļoti grūti noslēpt šīs struktūras pretkrievisko orientāciju.
