Valsts galvenā loma ir nodrošināt normālu valsts sociāli ekonomisko attīstību.
Būtībā tā ir organizētapublisko procesu vadības formu, ko veic gan valsts iestādes, gan civilās apvienības. No šiem noteikumiem ir iespējams noskaidrot sistēmas nozīmi, kas atbildīga par attiecībām starp valsti un indivīdu.
Politiskā sistēma, kuras definīcijakas izpaužas kā valsts institūciju, dažādu sabiedrisko organizāciju un pilsoņu apvienošanās, kas piedalās sociālo procesu regulēšanā, ir šādas mijiedarbības veids. Ir vairākas citas politiskās sistēmas definīcijas. Šo koncepciju var definēt kā valsts un sabiedrisko sociālo institūciju struktūru, kas politiskajā procesā spēlē noteiktu lomu. Arī šī sistēma jāsaprot kā valsts iestāžu, sabiedrisko apvienību un demokrātisko institūciju mijiedarbība vienā politiskajā telpā.
Valsts politiskā sabiedrībāir īpašā stāvoklī savas suverenitātes dēļ, tas ir, valdīšana pār citiem varas avotiem. Valsts akti dominē pār sabiedrisko organizāciju noteikumiem un aizsargā spēcīga tiesību aizsardzības sistēma. Valsts neveido atsevišķu iedzīvotāju grupu vietējās vēlmes, bet gan valsts intereses. Tas monopolizē likumdošanu.
Valsts iesaistīšanās pakāpe sabiedrībāValsts procesi lielā mērā nosaka politisko kultūru, kas raksturo etnosa integritāti valsts varas jomā. Tas ir izveidots no tradicionālajām politiskā procesa priekšmetu vērtībām un uzskatiem. Pastāv dažādas politisko kultūru tipoloģijas. Tomēr S. Verbas un G. Almonda izvirzītais iedalījums pilsoniskās kultūras zinātniskajā darbā, kas tika publicēts 1963. gadā, kļuva īpaši slavens. Šie sociologi identificēja trīs veidu attiecības starp valsti un sabiedrību: poddanicheskaya politiskā kultūra, pagastu un līdzdalības kultūru.
Pēdējie divi veidi ir ārkārtējipilsoniskās identitātes stāvoklis. Ņemot vērā kultūras raksturīgo dabu, iedzīvotāju politiskās intereses ir ārkārtīgi mazas, zināšanas ir ierobežotas. Kaut gan sabiedrībā, kas piedalās sabiedrībā, pilsoniskā aktivitāte ir masīva, politiskās dzīves nozīme tādā noosfērā ir augsta vidusmēra cilvēks. Subdanniskā politiskā kultūra ieņem starpposma pozīciju starp šiem polāriem sabiedrības stāvokļiem un atšķiras no spēcīgi orientētas sabiedrības attiecībā uz varas institūcijām.
Praksē šīs sugas mijiedarbojas arir sajaukti. Autori atzīmē, ka no sociāli politiskā režīma stabilitātes interešu viedokļa pozitīvākā ir jutīgā politiskā kultūra. Šo sabiedrības apziņas formu var attiecināt uz Krieviju. Simptomātiska pilsoniskā attieksme mūsu valstī liecina par labu šādai diagnozei. Šī sabiedrības stāvokļa raksturīga iezīme ir izteikta orientācija uz politisko sistēmu ar ārkārtīgi zemu līdzdalību tajā. Attīstītas pilsoniskās sabiedrības trūkums ir galvenais pierādījums tam, ka pakļauta politiskā kultūra neattīstās citos veidos.
Lai pārvarētu šo stagnējošo politiskosituācijai, kurā Krievijas pilsonim jārēķinās, vispirms ir jāatceras padomju laika atavisms, atbrīvojot vietu privātajām iniciatīvām un radošumam. Pa to laiku vēl ir jāuztic cerība uz tiem jaunās pilsoniskās sabiedrības vājajiem dzinumiem, kas iziet cauri vēsturiskās iedzimtības asfaltam.
