M.Yu. Lermontovs "Dzejnieka nāve": dzejas analīze

Mikhail Jurievich Lermontov ļoti cienījams AleksandrsSergejjevičs Puškins un mīlēja savu darbu. Viņš bija viens no tiem, kuri Puškinā uzskatīja lielisku talantu, un viņa dzejoļos - nozīmīgums, spēks un unikālais stils. Lermontovam viņš bija īsts elks un piemērs tam sekot, tāpēc Aleksandra Sergeevicha nāve viņam nodemonstrēja ļoti spēcīgu iespaidu. Tieši nākamajā dienā pēc sliktajiem notikumiem, kas notika 1837. gada 29. janvārī, Mihails Jurjevičs uzrakstīja dzejoli, kuru veltījis viņa lieliskajam laikmetam - "Dzejnieka nāve". Darba analīze rāda, ka tajā autors gan stāsta par Puškina traģēdiju, bet gan par visu dzejnieku likteni.

Dzeja ir sadalīta divās daļās.Pirmais stāsta tieši par traģēdiju, kas notika 1837. gada ziemā, un otrā daļa ir pievilcība ģēnija slepkavas, sava veida lāsts, kas sūta visu Lermontova augsto sabiedrību. Dzejnieka nāve, kura analīze parāda visas autora sāpes un izmisums, ir tieša apsūdzība visai sabiedrībai, kas viņa dzīves laikā nav novērtējusi un pazeminājusi Puškinu, un pēc viņa nāves attēloja universālo skumju. Mihaila Jurievich ļoti labi saprata, ka viņš varētu tikt sodīts par šādu drosmi, taču viņš tomēr nevarēja atturēties un nevarēja klusēt.

Dzejolis izmanto vārdu "killer" un nevisduellist vai sāncensis. Tas ir saistīts ar to, ka Ļermontova ietver ne Dantes, un sabiedrībā, kas uzstāja Puškina šādām darbībām, kūdīšana naidīgumu starp konkurentiem, tiek lēnām nogalināt dzejnieks nepārtrauktajām pazemojumiem un apvainojumiem. Par visu to, un autors stāsta savā dzejolī "Dzejnieka nāve".

Анализ работы показывает, с какой ненавистью и ļaunaisms autors attiecas uz visiem prinčiem, skaita un karaļiem. Tajā laikā dzejniekus pielīdzināja tiesas kalpiem, un Puškina nebija izņēmums. Sekulārā sabiedrība neuztraucās par vienu notikumu, lai nomocītu un pazemotu dzejnieku, tas bija sava veida jautri. Pēc 34 gadiem Aleksandram Sergeevicham tika piešķirts amata junkera nosaukums, kuru godina 16 gadus vecie jaunieši. Nebija izturības, lai izturētu šādu pazemošanu, un tas viss saindēja lieliskā ģēnija sirdi.

Все прекрасно знали о предстоящей дуэли, но никто neapturēja asinsizliešanu, lai gan viņi saprata, ka apdraudēta bija cilvēka dzīve, kas īsā radošā dzīvē ir devusi ievērojamu ieguldījumu krievu literatūras attīstībā. Vienaldzība pret talantīgu cilvēku dzīvi, viņu kultūras neievērošana - tas viss ir aprakstīts dzejā „Dzejnieka nāve”. Darba analīze skaidri parāda autora vispārējo noskaņojumu.

Tajā pašā laikā analīze rāda, ka nāvedzejnieks bija likteņa iepriekš pieņemts secinājums. Pat jaunībā zīlnieks Puškins paredzēja nāvi duelī un sīki aprakstīja slepkavas izskatu. Ļermontovs to saprot, teikts, ka rinda no panta "liktenis ir piepildījies". Talantīgs krievu dzejnieks nomira Dantes rokās, un dzejolis Nāves dzejnieks, kura analīze skaidri parāda Lermontova nostāju, autors viņu neattaisno, kaut arī neuzskata viņu par galveno vainīgo traģiskajos notikumos.

Darba otrajā daļā dzejnieks uzrunāZelta jaunība, kas nogalināja Puškinu. Viņš ir pārliecināts, ka viņi tiks sodīti, ja ne uz zemes, tad debesīs. Ļermontovs ir pārliecināts, ka ģēnijs nomira nevis no lodes, bet no sabiedrības vienaldzības un nicināšanas. Rakstot dzejoli, Mihailam Jurjevičam pat nebija aizdomas, ka viņš pats mirs duelī tikai dažu gadu laikā.