Katoļu baznīca apgalvo, ka pirmais pāvestsRomāns - apustulis Pēteris - saņēma spēku no paša Jēzus Kristus rokām. Kopš tā laika nepārtraukti, astoņpadsmit dienas pēc iepriekšējās nāves, ir ievēlēts nākamais Dieva zemes vietnieks. Pāvests katoļticībā tiek uzskatīts par visas baznīcas galvu. Viņu uz mūžu ievēl konklāvs - kardinālu sapulce. Viņam tiek piešķirti augsti godi. Pirms pāvesta pacelšanās tronī tiek upurēts bez asinīm. Tad viņš uzvelk īpašu galvassegu - diadēmu. Tas vairs nav parastais bīskapa mitrs, bet vainags, kas sastāv no trim zobiem, kas ir zīme, ka pāvests turpmāk saņem varu pēcnāves, zemes un baznīcas pasaulē. Baznīcas tradīcija attaisno savu īpašo statusu, mantojot varu no apustuļa Pētera un līdz ar to arī no Kristus. Turklāt pāvests ir arī Vatikāna - valsts, kas Romas teritorijā aizņem nelielu platību (44 hektāri) un nodibina diplomātiskās attiecības ar gandrīz visām pasaules valstīm, vadītājs. To veicināja rietumu bīskapu (atšķirībā no austrumu) bīskapu neatkarība no laicīgajām varas iestādēm.
Priekšstats, ka to var tikai baznīcanodot varu valsts valdniekiem, sāka veidoties pēc Romas impērijas rietumu teritorijas krišanas. Katrs nākamais pāvests īstenoja savu politiku. Ar cēlu ieganstu - Svētā kapa atbrīvošanu - viņš organizēja un vadīja militāras kampaņas. Un 10. gadsimtā pāvests Jānis VIII pievienoja katoļu baznīcas tiesības izlemt jautājumu par valdnieku kronēšanas atļaušanu vai aizliegšanu ar tiesībām no viņiem atņemt vainagu.
Neatbilstības starp abām baznīcām (austrumu unrietumu) katru gadu palielinājās. VII ekumeniskā padome, kas sasaukta 787. gadā, tikai palielināja berzi. Un tie bija saistīti ne tikai ar ideoloģijas jautājumiem un baznīcas dogmām, kā domā lielākā daļa nezinātāju, bet arī ar politiskiem apsvērumiem. Fakts ir tāds, ka tajā laikā Bizantijas impērija veiksmīgi paplašinājās Apenīnu pussalā. Dabiski, ka Romas valdnieki tam visādi pretojās. Izejas punkts bija konflikts, kuru 862.-870. Viņš atcēla Konstantinopoles patriarhu Ignāciju un viņa vietā nolika Photius - laicīgo cilvēku, kuram nebija nekāda sakara ar baznīcas pasauli. Tas neapmierināja pāvestu Nikolaju I. Pēc tam šis konflikts nepārvērtās garā konfrontācijā, taču arī tas pilnībā nenorima. Pretrunu saasināšanās notika 1054. gadā. Tas beidzās ar oficiālu un galīgu divu kristīgās pasaules baznīcu atdalīšanu.
Kopš tā laika pāvestībai ir reversā puse.Paralēli viņa prestiža un ietekmes uz politiku izaugsmei notika arī aizkulišu cīņa un intrigas starp kardināliem, kuri interesējās par to, kurš būs pie varas. Baznīcas dzīvē bija arī tāds periods, kad ordinācija tika saņemta tikai tāpēc, lai ietekmētu politiku, laicīgos valdniekus. Pāvesti ieradās nomainīt viens otru, pat negaidot sava priekšgājēja nāvi. Bieži vien iepriekš gāztajam kandidātam izdevās atgūt troni. Orientējošs gadījums ir gadījums, kad pāvests Benedikts IX X I gadsimtā vairāk nekā vienu reizi atjaunoja savas tiesības uz amatu. Turklāt viņš pats pārdeva troni nākamajam kandidātam.
Nākamo gadsimtu laikā pāvestība daudzas reizesatdzīvojās un nonāca pagrimumā, pieļāva kļūdas un labus darbus. Par katoļu baznīcas noziegumiem daudz kļuva zināms tikai pēc tam, kad Napoleons iekaroja Eiropas valstis: šajās teritorijās viņš atcēla inkvizīciju.
Un tikai mūsu dienās Jānis Pāvils II publiskiatvainojās par katoļu baznīcas pastrādātajiem noziegumiem visā tās pastāvēšanas laikā. Tieši šis pāvests reformēja baznīcas struktūru, izstrādāja baznīcas funkciju un sociālās lomas mūsdienu versiju. Viņš vairākkārt aicināja garīdzniekus nepiedalīties politiķu darbībās. Jānis Pāvils II redzēja baznīcas galveno misiju - atbrīvot pasauli no konfliktiem, nevis ar politiskām metodēm, bet ar evaņģēliskās kalpošanas palīdzību visai cilvēcei garīgajā ganībā.
