Pašlaik pasaules pareizticība ietverpati piecpadsmit autokefālas (neatkarīgas) baznīcas. Starp tiem, saskaņā ar Krievijas pareizticīgo baznīcā pieņemto diptihu - viņu primātu piemiņas kārtību liturģijā, trešo vietu ieņem Antiohijas baznīca, kas ir viena no vecākajām pasaulē. Tās vēsture un mūsdienu dzīves problēmas būs mūsu sarunas tēma.
Svēto apustuļu mantojums
Saskaņā ar leģendu, tas tika dibināts 37svētie apustuļi Pēteris un Pāvils, kuri apmeklēja Antiohijas pilsētu, kas atrodas Senās Sīrijas teritorijā. Mūsdienās to sauc par Antakya un ir daļa no mūsdienu Turcijas. Jāpiebilst, ka tieši šajā pilsētā Jēzus Kristus sekotājus pirmo reizi sauca par kristiešiem. Par to liecina Jaunās Derības Apustuļu darbu grāmatas 11. nodaļas rindas.
Tāpat kā visi pirmo gadsimtu kristieši, locekļiAntiohijas baznīcas tūlīt pēc to dibināšanas smagi vajāja pagāni. Tam punktu pielika tikai Romas impērijas līdzvaldnieki – imperatori Konstantīns Lielais un Licīnijs, kuri 313. gadā ar īpašu ediktu legalizēja reliģijas brīvību visās viņiem pakļautajās teritorijās, tostarp Antiohijā.
Pirmie askētiskie mūki un patriarhāta sākums
Ir zināms, ka pēc Antiohijasbaznīca iznāca no pazemes, tajā plaši izplatījās klosterisms, kas tolaik vēl bija reliģisks jauninājums un līdz tam pastāvēja tikai Ēģiptē. Taču atšķirībā no Nīlas ielejas mūkiem viņu brāļi sīrieši vadīja mazāk noslēgtu un no ārpasaules nošķirtu dzīvesveidu. Viņu parastās aktivitātes ietvēra misionāru darbu un labdarību.
Šis attēls ir būtiski mainījies tālākgadsimtā, kad parādījās vesela baznīcas vēsturē ienākušo vientuļnieku plejāde, kas piekopa tādu askētisku varoņdarbu kā stolpīts. Mūki, kas kļuva slaveni šādā veidā, ilgu laiku veica nepārtrauktu lūgšanu, par vietu izvēloties atvērtu torņa virsotni, stabu vai vienkārši augstu akmeni. Šīs kustības dibinātājs tiek uzskatīts par Sīrijas mūku, kas tika kanonizēts mūku priekšā, Simeons Stīlīts.
Antiohijas pareizticīgo baznīca ir vienano senākajiem patriarhātiem, tas ir, neatkarīgām vietējām baznīcām, kuras vada savs patriarhs. Tās pirmais primāts bija bīskaps Maksims, kurš uzkāpa patriarhālajā tronī 451. gadā un palika pie varas piecus gadus.
Teoloģiskās nesaskaņas, kas noveda pie šķelšanās
Visā 5. un 7. gadsimtā Antiohijas baznīcapārdzīvoja asas konfrontācijas periodu starp divu pretrunīgu teoloģisko virzienu pārstāvjiem. Vienu grupu veidoja Jēzus Kristus duālās dabas, viņa dievišķās un cilvēciskās būtības doktrīnas sekotāji, kas iemiesojās viņā nesaplūduši un ne atsevišķi. Tos sauc par diofizītiem.
Viņu pretinieki, miafisieši, pieturējās pie citaviedokļi. Pēc viņu domām, Jēzus Kristus daba bija viena, bet iemiesoja gan Dievu, gan cilvēku. Šī koncepcija tika noraidīta un atzīta par ķecerīgu 451. gada Halkedonas koncilā. Neskatoties uz to, ka to atbalstīja tajos gados valdošais imperators Džastins I, Mjafistes doktrīnas atbalstītājiem galu galā izdevās apvienoties un iekarot lielāko daļu Sīrijas iedzīvotāju. Rezultātā izveidojās paralēlais patriarhāts, kas vēlāk kļuva par Sīrijas pareizticīgo baznīcu. Tā ir saglabājusies līdz mūsdienām, un tās bijušie pretinieki kļuva par daļu no Grieķijas baznīcas.
Arābu iekarotāju pakļautībā
637. gada maijā Sīriju ieņēma arābi, kaskļuva par īstu katastrofu tajā dzīvojošajām grieķu pareizticīgo kopienām. Viņu stāvokli pasliktināja fakts, ka iekarotāji viņos saskatīja ne tikai neticīgos, bet arī sava galvenā ienaidnieka - Bizantijas - potenciālos sabiedrotos.
Rezultātā Antiohijas patriarhi, sākot arMaķedonija, kas valsti pameta 638. gadā, bija spiesta pārcelt savu krēslu uz Konstantinopoli, taču pēc Džordža nāves 702. gadā patriarhāts tika pilnībā apspiests. Antiohijas baznīca savu primātu atguva tikai četrdesmit gadus vēlāk, kad tajos gados valdījušais kalifs Hišams deva atļauju ievēlēt jaunu patriarhu, bet tajā pašā laikā ieviesa stingru viņa lojalitātes kontroli.
Seldžuku turku iebrukums un krustnešu iebrukums
XI gadsimtā Antiohija piedzīvoja jaunu iebrukumuiekarotāji. Šoreiz tie izrādījās turki seldžuki – viens no Rietumturku atzariem, nosaukts viņu vadoņa Seljuka vārdā. Tomēr viņiem nebija lemts ilgi turēt savus iekarojumus, jo pēc desmitiem gadiem viņus izsita krustneši, kas parādījās šajās daļās. Un atkal Antiohijas baznīca bija spiesta piedzīvot viņai ārkārtīgi sarežģītus laikus, jo viņa atradās katoļu pakļautībā, kuri visur centās nostiprināt savas konfesijas dominēšanu.
Šim nolūkam viņi padzina to, kurš valdīja tajos gadosPatriarhs Jānis, un viņa vietā tika iecelts Romas prelāts Bernards. Ļoti drīz visus pareizticīgo bīskapus teritorijās, kas bija krustnešu pakļautībā, nomainīja katoļu hierarhi. Šajā sakarā Antiohijas pareizticīgo krēsls atkal pārcēlās uz Konstantinopoli, kur tas palika līdz 1261. gadam, kad Eiropas iekarotāju pozīcijas tika ievērojami vājinātas.
Pārcelšanās uz Damasku un Osmaņu jūgu
13. gadsimta beigās krustneši bija spiestiatstāja savus pēdējos īpašumus austrumos, taču līdz tam laikam pareizticīgie, kas veidoja pusi no Sīrijas iedzīvotājiem pirms divsimt gadiem, bija gandrīz pilnībā iznīcināti un veidoja tikai nelielas, izkaisītas grupas. 1342. gadā Antiohijas baznīcas patriarhālais krēsls tika pārcelts uz Damasku. Tas tur atrodas līdz mūsdienām. Tā, starp citu, ir atbilde uz bieži uzdoto jautājumu par to, kur mūsdienās atrodas Antiohijas baznīca.
1517. gadā Sīriju sagrāba Osmaņu varaimpērija, un tā rezultātā Antiohijas patriarhs bija pakļauts savam kolēģim Konstantinopolei. Iemesls bija tas, ka Bizantija ilgu laiku bija turku pakļautībā, un Konstantinopoles patriarhs baudīja zināmu aizsardzību no varas iestādēm. Neskatoties uz to, ka pareizticīgo baznīcai tika uzlikti ievērojami nodokļi, tās parasto locekļu stāvoklis būtiski pasliktinājās. Arī viņu piespiedu islamizācijas mēģinājumi netika atzīmēti.
Nav tāla pagātne un šodiena
Jaunākās vēstures periodā Antiohijas baznīcabaudīja Krievijas valdības patronāžu. Tieši ar viņa atbalstu 1899. gadā patriarhālo troni ieņēma pareizticīgais arābs Meletijs (Dumani). Tradīcija izvēlēties arābus šim amatam turpinās līdz pat šai dienai. Pēc tam Nikolajs I atkārtoti piešķīra baznīcai finansiālas subsīdijas.
Mūsdienās Antiohijas pareizticīgo baznīca,kuru vada simts sešdesmit septītais patriarhs Jānis X (Jazidzi), ietilpst divdesmit divas diecēzes, un draudzes locekļu skaits, pēc dažādām aplēsēm, svārstās no diviem miljoniem cilvēku. Kā minēts iepriekš, patriarhālā rezidence atrodas Damaskā.
Baznīcas konflikts Tuvajos Austrumos
2013. gadā starp abiem izcēlās konfliktsvecākās baznīcas pasaulē. Iemesls tam bija savstarpējās nesaskaņas par tiesībām uz konfesionālu klātbūtni Katarā. Antiohijas patriarhs Jānis X pauda neapmierinātību ar savu Jeruzalemes kolēģi par viņa pretenzijām uz šī Tuvo Austrumu emirāta diecēzēm. Viņš saņēma atbildi formā, kas necieta iebildumus. Kopš tā laika konflikts starp Jeruzalemes un Antiohijas baznīcām ieguva tik nesamierināmu raksturu, ka starp tām tika pārtraukta pat Euharistiskā (liturģiskā) kopība.
Šāda situācija noteikti ir kaitīgavisas pasaules pareizticības integritāte un vienotība. Šajā sakarā Maskavas patriarhāta vadība ne reizi vien izteikusi cerību, ka Antiohijas un Jeruzalemes baznīcas spēs pārvarēt domstarpības un rast pieņemamu risinājumu.
Atteikums piedalīties Ekumeniskajā padomē
Šogad no 18. līdz 26. jūnijam Krētā notikaPanortodoksālā (ekumeniskā) padome. Tomēr tas notika bez četrām autokefālām vietējām baznīcām, kuras dažādu iemeslu dēļ noraidīja uzaicinājumu piedalīties. Starp tiem bija Antiohijas baznīca. Panortodoksālā padome tika gatavota karstu diskusiju gaisotnē par daudziem jautājumiem, kas izraisīja domstarpības starp tās potenciālajiem dalībniekiem.
Taču ilga un daudzpusīga darba rezultātābaznīcu pārstāvjiem, neizdevās panākt vienošanos par lielāko daļu svarīgāko jautājumu. Tas jo īpaši ir iemesls Antiohijas baznīcas atteikumam no padomes. Tas skaidrots viņu Sinodālās nodaļas pārstāvja paziņojumā šī gada maijā. Līdzīgu lēmumu pieņēma Bulgārijas, Gruzijas un Krievijas pareizticīgo baznīcu vadība.
