Karš Libānā sākās ar Palestīnas un Izraēlas konfrontāciju, kas izpaužas kā Izraēlas konfiscēšana dažām zemēm Libānas dienvidos.
2000. gadā Izraēlas karaspēks tika izņemts no Dienvidāfrikas uz ANO rezolūciju.
Bet Hezbollah pieprasīja tīrīšanu no IzraēlasRobežas apgabala karaspēks, ko sauc par Šabas saimniecībām. ANO kartē šīs zemes ir atzīmētas kā piederīgas Sīrijai. Bet Izraēla atkārtoja viņus 1967. gada Sešu dienu kara rezultātā. Sīrija ir apstiprinājusi, ka šīs zemes pieder Libānai, un tāpēc tās jāatbrīvo no Izraēlas karaspēka.
Atbrīvotajās teritorijās Hezbollah kaujiniekiem tika dota pilnīga rīcības brīvība. Viņi sāka apšaubīt Izraēlas draudus.
ANO atbildēja, izdodot rezolūciju, saskaņā ar kuru Izraēla atbrīvoja Libānas teritoriju, un Libāna atbruņojās. Bet pēdējās vadība atteicās izpildīt prasības attiecībā uz Hezbollah.
Karš Libānā sākās 2006. gadā ar lobīšanuIzraēlas pierobežas apgabals ar Hezbollah cīnītājiem. Šī uzbrukuma rezultātā tika nogalināti trīs Izraēlas karavīri, bet vēl divi tika nogalināti. Šīs operācijas mērķis bija izdarīt spiedienu uz Izraēlu, kā arī novirzīt Gazas joslas uzmanību un spēkus.
Hezbollah nesagaida, ka saņems atbildi uz tāsrīcība pilna mēroga kaujas operācijā. Bet Izraēla bloķēja Libānu no jūras un gaisa, veica masveida gaisa triecienus, iznīcinot Hezbollah infrastruktūru un pēc tam pārcēlās uz zemes operāciju, kuras mērķis bija izveidot buferzonu gar Libānas robežu. Hezbollah katru dienu bombardēja Izraēlas ziemeļu daļu, cenšoties saglabāt notverto un stiprināto teritoriju.
Ugunsgrēks tika apturēts no 14. augusta ar ANO rezolūciju.
To izraisīja Libānas karš līdz 19. jūlijamValsts ekonomiskie zaudējumi, kas sasniedza 2,5 miljardus dolāru. Ne mazāk plaši zaudējumi cieta otrai pusei. Karš Libānā ietekmēja 70 Izraēlas vietas, iznīcināja gandrīz visu infrastruktūru. Kopējais kaitējums tika novērtēts miljardos dolāru.
2006. gada karš Libānā kļuva par lietustarptautiskas nozīmes. Daudzās valstīs un ietekmīgajās organizācijās bija risinājums. Amerikas Savienotās Valstis ierosināja, ka šādā situācijā pamieri nebija iespējams, kamēr Hezbollah kaujinieki netiktu atbruņoti. Amerikas Savienotās Valstis norādīja uz Sīrijas un Irānas interesi konfliktā. Francija šajā situācijā noraidīja iespēju, ka militārās operācijas zonā varētu iebrukt NATO miera uzturēšanas spēki. Krievija arī atbalstīja nostāju, ka konfliktam jāpaliek esošajās robežās.
2006. gada karš Libānā pieprasīja ANO smago darbu. Divu nedēļu laikā Drošības padome nevarēja lemt par šo konfliktu.
Līdz karadarbības beigām abas valstis runāja par savu uzvaru. Lai gan neatkarīgie novērotāji uzskata, ka neviena no valstīm nenāca uzvarētāju.
2006. gada oktobris sākās ar pilnīgu karaspēka izvešanu.Izraēla no Libānas teritorijas un pamiera. Tagad šīs valsts dienvidu zemes bija Libānas bruņoto spēku un ANO miera uzturēšanas spēku kontrolē.
Nolaupīti Izraēlas konflikta sākumākaravīri nav atgriezušies savā dzimtenē. Konflikts izraisīja ievērojamu Izraēlas partijas uzticības samazināšanos, bet neviens valstsvīrs netika nosūtīts atkāpties.
Izraēla atzina konfliktu par karu tikai 2007. gada 19. martā.
Viens no netiešajiem pretrunu iemesliem ar Izraēluvarētu būt bijis arī pilsoņu karš Libānā 1990. gadā, kas kļuva par svarīgu politisku motīvu karadarbības uzliesmojumam. Tāpēc visas pasaules kopienas interese par karu ar Izraēlu bija tik liela. Palestīnas un Izraēlas konflikts liecina, ka situācija Tuvajos Austrumos joprojām ir saspringta, jaunu konfliktu iespējamība joprojām ir augsta.
