Senās Krievijas ikonogrāfija bija svēta.Visam radošuma procesam bija pakļauti stingri kanoniskie noteikumi. No vienas puses, tas mazināja senās Krievijas ikonogrāfiju, jo kapteinis izmantoja jau noteikto ikonogrāfiju. Tomēr tajā pašā laikā tā ļāva pievērsties „garīguma priekšmeta” būtībai, koncentrējoties uz dziļu iekļūšanu tēlam un tā rekonstrukcijas procesu, izmantojot sarežģītus mākslas līdzekļus.
Vecās krievu ikonas glezniecība neievēroja likumustikai attēla tehnikā, bet arī materiāla izvēlē. Metodes, kas paredzētas virsmas sagatavošanai attēlam, augsnes sastāvam un krāsu sagatavošanas tehnoloģijai, ir izmantotas labi izstrādātas metodes. Senās Krievijas ikonogrāfija ierosināja obligātu burtu secību.
Attēli tika krāsoti ar krāsām,kura saistviela bija tempera (ūdens emulsija ar olu dzeltenumu). Parasti par pamatu tika izmantoti koka dēļi. Dēļa sagatavošana rakstīšanai bija diezgan ilga un darbietilpīga. Tika izvēlēts baļķis ar ļoti spēcīgu iekšējo slāni. Kokapstrādes darbinieki (kokapstrādes darbinieki) nodarbojās ar dēļu ražošanu ikonām, paši ikonu gleznotāji to darīja ļoti reti.
Uz vienas tāfeles bija uzrakstītas mazas ikonas. Lieliem attēliem tika izmantoti vairāki dēļi, kas savienoti viens ar otru.
Dēļa priekšpusē tika sagriezta vidējā ieplaka (šķirsts). Viņš izveidoja sava veida logu. Tajā pašā laikā gar malām tika izveidots rāmis (lauki).
Pēc dēļu stiprinājuma rakstura, šķirsta dziļums,lauku platums bieži var noteikt tāfeles izgatavošanas vietu un laiku. Uz senajām ikonām (11-12 gs.) Šķirsts parasti tika izgatavots dziļi, un lauki bija plaši. Vēlāk dēļi tika izgatavoti ar šaurām malām. Kopš 14. gadsimta ikonas var atrast bez robežām.
Zeme bija levkas. Tas ir alabastra vai krīta maisījums ar zivju (storu) līmi. Dēlis vairākas reizes tika pārklāts ar līmi (šķidru un karstu), tad tam uzlika pavoloku (audumu), berzējot to ar plaukstu. Levkas uzklāja pēc tam, kad pavoloks bija izžuvis. Grunts tika uzklāts vairākos slāņos. Tās virsma tika rūpīgi izlīdzināta, dažreiz pulēta. Dažos gadījumos tika piemērots atvieglojums.
Attēls tika piemērots sagatavotajamzemes virsma. Senās Rusas ikonogrāfijā tika pieņemts pakāpenisks zīmējums. Vispirms no bērza zariem ar viegliem mīksto ogļu pieskārieniem tika uzzīmēts pirmais attēls. Otrs, detalizētāks zīmējums tika veikts ar krāsu (brūnu vai melnu).
Dažreiz amatnieki izmantoja kopijas, kas iegūtas no ikonām, kas kalpoja par paraugu. Tādējādi attēls tika reproducēts.
Tad vēstule sākās. Pirmajā posmā visas nepieciešamās detaļas tika "apzeltītas", pēc tam tika sagatavota "sagatavošanās" vēstule (tika uzrakstītas ēkas, apģērbs, ainava). Seju attēls tika izpildīts pēdējā posmā. Strādājot ar krāsām, bija stingra konsekvence.
Ikonas tika krāsotas pēc vadlīnijām ("oriģināli"). Tie saturēja informāciju par viena vai otra attēla rakstīšanas tehnoloģiju.
Jāatzīmē, ka ar savu iekšējo unikonas ārējā organizācija ir ļoti sarežģīts mākslas darbs. Tomēr 19. gadsimtā ikonu gleznotāji tika uzskatīti par otrās klases māksliniekiem, uzskatot ikonu par primitīvu. Senie meistari tika apsūdzēti par tiešās perspektīvas un cilvēka anatomijas radīšanas metožu nezināšanu. Tajā pašā laikā ikona ir virtuozas tehnikas un augstas attēlojuma kultūras rezultāts. Temperas gleznošanas lietošanai bija nepieciešamas īpašas prasmes, kuras tika apgūtas ilgajos studiju gados.
Senās Krievijas ikonu gleznotāji rakstniecību uztvēra kā saziņas darbību ar citu pasauli. Tas prasīja fizisku un garīgu tīrīšanu.
Par senatnes meistariem līdz mūsdienām ir saglabājies mazinteliģence. Tomēr vēsturisko liecību lappusēs, ikonu laukos un pagriezienos, tempļu sienās glabājas seno ikonu gleznotāju vārdi. Viņu vidū jāsauc mūks Alimpiy, viņa laikabiedri Stefans, Gaga, Sezhira, Radko. Vienu no slavenākajām ikonām "Trīsvienība" gleznoja Andrejs Rubļevs.
