Mūsdienu cilvēku skatījumā spīdzināšanaViduslaiki bija izgudrojums sadistiskiem mūkiem un karaļiem, kuri bija nežēlīgi. Faktiski tie bija viduslaiku dzīves neatņemama sastāvdaļa, jo īpaši viena no tiesas procedūrām un reliģiskiem rituāliem. Lai izprastu cilvēka, cilvēku sabiedrības attīstības veidus, ir jāaplūko viduslaiku spīdzināšana bez bailēm un riebuma.
Īss fons
Ir nepareizi uzskatīt spīdzināšanu par tumsas izgudrojumuViduslaiki: kā procesuāla procedūra tika izmantota jau sen. Kopumā viduslaiku spīdzināšana bija senatnes mantojums. Taisnība, senajā Grieķijā bija iespējams spīdzināt tikai vergus, un brīvībā, likumā, netika izmantota spīdzināšana. To pašu noteikumu piemēroja Romas Republikas laikā. Imperijā viņi sāka atkāpties no viņa, bet "cieņu" "neaizskaramība" joprojām tika saglabāta. Tomēr, ja persona tika turēta aizdomās par noziegumu pret imperatoru, tad viņa sociālais statuss nebija svarīgs. Romu iekaroto vāciešu ciltīs spīdzināšanu varēja piemērot tikai vergiem un ieslodzītajiem. Brīvais vācis tika atlaists ar viņa radinieku atbildību. Viss mainījās ar kristietības izplatīšanos un tādas lietas rašanos kā Ordālija - "Dieva tiesa". Viņi sāka aplūkot spīdzināšanas izmantošanu daudz demokrātiskāk - galu galā, Dieva priekšā, visi ir vienādi.
Viduslaiku spīdzināšana
Tīrīšana caur sāpēm un ciešanām ir viena nokristietības postulāti, par ko liecina tās galvenais simbols - krusts. Kas faktiski nav nekas cits kā spīdzināšanas līdzeklis. Pievienojiet tam ciešanu pilno ticību pēcnācējiem un ikdienas novēroto nāvi no slimībām un kariem: un jūs vairs nedomājat, ka nāve noziedzniekam ir nopietns sods. Tāpēc viduslaikos spīdzināšanu viegli izmantoja kā sodu vai kā veidu, kā noteikt patiesību. Turklāt tiesa, iespējams, nav ņēmusi vērā atzīšanos, kas iegūta bez spīdzināšanas. Divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimtā pēc Romas likuma pieņemšanas Rietumeiropā spīdzināšana ieguva juridisko statusu. Kopš tā brīža likumā bija noteikts, kā, kad un kad spīdzināt.
Briesmīgākās viduslaiku spīdzināšanas
Tā kā spīdzināšanai ir piešķirts procesuālais statuss, tānekavējoties nonāca drausmīgā pilnībā. Tā, ka ne tikai sāpes, ko viņa rada, bet arī pati domāšana par viņu noved noziedzniekus uz ticību un likumu uz tūlītēju nožēlu. Viduslaiku spīdzināšanas instrumenti ar retiem izņēmumiem bija vienkārši, bet biedējoši efektīvi. Lielākā daļa no tām bija paredzētas mazu kaulu vai locītavu sadrumstalotībai, kā arī to apgriešanai un izstiepšanai. Spilgti šādu instrumentu piemēri ir plaukts un visu veidu satvērieni pirkstiem un ceļgaliem. Ļoti bieži spīdzinātā ķermeņa ķermenim tika piešķirta noteikta pozīcija, kurā viņš varēja uzturēties dienām ilgi, kamēr viņu varēja caurdurt (lai dzīvībai svarīgie orgāni netiktu bojāti) vai sadedzināt ar uguni. Šajā kontekstā likuma prasība tiesnešiem un izpildītājiem būt mēreniem un nepiemērot spīdzināšanu, kas nav paredzēta likumā, izskatās kaut kā nedabiska.
